Apskatīt Neitrīno izejas kodu

'''Neitrīno''' ({{val|it|neutrino}} — 'neitroniņš') ir stabilas [[elementārdaļiņa]]s, kas pieder pie neitrālajiem [[leptons|leptoniem]] ar pusveselu [[spins|spinu]]. Šīs noslēpumainās daļiņas piedalās tikai [[gravitācija]]s un [[vājā mijiedarbība|vājajā mijiedarbībā]], tādēļ ārkārtīgi reti iedarbojas uz parasto [[matērija|matēriju]]. Lai neitrīno plūsmu vājinātu uz pusi, būtu nepieciešams [[svins|svina]] slānis 100 [[gaismas gads|gaismas gadu]] biezumā.

Neitrīno apzīmē ar simbolu <math> \nu\ </math> ([[grieķu alfabēts|grieķu alfabēta]] burts nī).

== Vēsture ==
Viena no [[kodolfizika]]s pamatproblēmām 20. gadsimta 20. gados bija [[bēta sabrukšana|bēta sabrukšanā]] radušos [[elektrons|elektronu]] nepārtrauktais spektrs (no [[atoma kodols|atoma kodola]] tiek izstaroti elektroni ([[bēta daļiņa]]s) ar visdažādākajām enerģijām). Pēc [[kvantu mehānika]]s principiem šim spektram būtu jābūt diskrētam, t. i. teorētiski būtu jātiek izstarotām bēta daļiņām tikai ar konkrētu enerģiju, kas atbilst pārejai starp enerģijas līmeņiem attiecīgā atoma kodolā (šo teoriju noformulēja austriešu fiziķe [[Līze Meitnere]] 1922. gadā). [[Alfa sabrukšana]]s procesā tika novērotas tieši šādas diskrētas [[alfa daļiņa|alfa daļiņu]] enerģijas, tomēr bēta sabrukšana teorijai nepakļāvās — tikai nelielam skaitam izstaroto elektronu enerģija sasniedz teorētisko. Tas nozīmēja [[enerģijas nezūdamības likums|enerģijas nezūdamības likuma]] neievērošanu. 1930. gadā slavenais dāņu fiziķis [[Nilss Bors]] pat ierosināja atcelt enerģijas nezūdamības likumu attiecībā uz elementārdaļiņām. Tomēr bija arī cits risinājums — 1931. gadā fiziķis [[Volfgangs Pauli]] izteica [[Hipotēze|hipotēzi]] par nezināmu daļiņu bez lādiņa un ar ļoti niecīgu masu, kura pārvietojas ar gaismas ātrumu un aiznes līdzi daļu enerģijas, kura katrā sabrukšanas reizē var būt savādāka. Itāļu fiziķis [[Enriko Fermi]] ieteica mīklaino daļiņu nosaukt par ''neitrīno'' — t. i., kaut ko mazu un neitrālu.
Vēlāk noskaidrojās, ka, lai ievērotu spina saglabāšanās likumu, bēta sabrukšanā, ja tiek izstaroti elektroni, jārodas nevis neitrīno, bet to [[antidaļiņa|antidaļiņām]] — antineitrīno. Tikai 1956. gadā antineitrīno izdevās konstatēt eksperimentāli. 1968. gadā tika eksperimentāli pierādīta no [[Saule]]s nākošo neitrīno eksistence.

Neitrīno ir spilgts piemērs, kā zinātnē kaut kas var tikt atklāts ''uz papīra''.

== Neitrīno tipi ==
Katram elektriski lādētam [[leptons|leptonam]] atbilst savs neitrīno (antineitrīno):
* [[elektrons|elektronam]] vai [[pozitrons|pozitronam]] — elektronu neitrīno (antineitrīno)
* [[mions|mionam]] — mionu neitrīno (antineitrīno)
* [[tau daļiņa]]i — tau neitrīno (antineitrīno)

Ir pierādīta ilgu laiku neapstiprinātā hipotēze, ka neitrīno tipi spēj pārvērsties viens otrā (neitrīno oscilāciju teorija), par ko Takaaki Kadzitam un Artūram B. Makdonaldam piešķirta 2015. gada [[Nobela prēmija fizikā]].

== Neitrīno īpašības ==
Elektronu neitrīno masa ir ārkārtīgi maza — ne vairāk kā 0,28 [[elektronvolts|elektronvolti]] (eV).<ref>[http://physics.aps.org/pdf/10.1103/PhysRevLett.105.031301.pdf Upper Bound of 0.28 eV on Neutrino Masses from the Largest Photometric Redshift Survey]{{Novecojusi saite}} {{en ikona}}</ref> Tiek uzskatīts, ka mionu un tau neitrīno masas ir attiecīgi ne vairāk kā 190 keV un 18,2 MeV.<ref>{{Tīmekļa atsauce|url=http://pdg8.lbl.gov/rpp2013v2/pdgLive/Particle.action?node=S066|title=Neutrino Properties|publisher=pdgLive}}{{Novecojusi saite}}</ref>

Neitrīno rodas elementārdaļiņu pārvērtībās un atoma kodolu sabrukšanā (skatīt [[bēta sabrukšana]]). Ārkārtīgi daudz neitrīno izstaro [[pārnova]]s (sprāgstot pārnovai, tieši neitrīno starojums "sadedzina" visu tās tuvumā, par spīti nelielajai neitrīno iedarbībai uz vielu). Šo plūsmu iespējams reģistrēt uz Zemes ar speciāliem neitrīno detektoriem. Arī Saule kodolreakcijās izstaro neitrīno.

== Atsauces ==
{{atsauces}}

== Ārējās saites ==
{{sisterlinks-inline}}
{{Enciklopēdiju ārējās saites}}

{{Elementārdaļiņas}}

{{autoritatīvā vadība}}

[[Kategorija:Elementārdaļiņas]]